Zibens no skaidrām debesīm: cukura diabēts

Opā! Tu jūties labi, bet dakteris vienā jaukā dienā domīgi paziņo: «Hmm, šķiet, ka jums ir 2. tipa cukura diabēts…» Kā dzīvot tālāk?

Konsultē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore ILZE KONRĀDE

Jā, tas ir diezgan tipiski 2.  tipa cukura diabētam – neradīt īpašas sūdzības par pašsajūtu, bet klusiņām, nemanāmi pastrādāt sliktos darbus un nākt gaismā tad, kad situācija kļuvusi pavisam nopietna. Tāpēc – nejauši atklāts cukura diabēts patiesībā ir veiksmes stāsts, jo vēl ir izredzes pasargāt sevi no daudz lielākām nepatikšanām.

Kāpēc rodas?

Atšķirībā no 1. tipa cukura diabēta, kas ir autoimūna slimība, kad cilvēka imunitāte vēršas pret aizkuņģa dziedzerī esošajām bēta šūnām, kuras ražo insulīnu, 2. tipa diabēts lielā mērā rodas vai nerodas atkarībā no dzīvesveida. Vai sekojam līdzi tam, ko ēdam, vai kustamies, vai nav liekā svara, vai pilnvērtīgi izguļamies, cik daudz stresojam… Protams, liela loma ir arī iedzimtībai, gēniem. Pacienti bieži vaicā: «Manai mammai ir cukura diabēts, vai tas nozīmē, ka arī man būs?» Atbildot uz jautājumu – vai cukura diabēts var iedzimt? – vienā vārdā, man jāteic – jā, var. Epidemioloģiskie pētījumi rāda: ja kādam no vecākiem ir atklāts 2. tipa cukura diabēts, arī viņa bērniem ir par
50 procentiem lielāks risks ar to saslimt. Bet! Viss atkal atkarīgs no uztura un paradumiem ģimenē. Jo pat medicīniskajos pētījumos vēl un vēl tiek gūts apstiprinājums tam, ka dzīvesveids ir atslēga numur viens, kurš samazina risku iedzīvoties dažādās kaitēs. Arī 2. tipa cukura diabētā.

Mehānismi, kāpēc rodas 2. tipa cukura diabēts, ir vairāki. Kad cilvēks paēd, asinīs paaugstinās cukura jeb glikozes līmenis, un tas ir automātisks signāls aizkuņģa dziedzera bēta šūnām izstrādāt insulīnu (tās ir vienīgās visā organismā, kas ražo šo hormonu!). Savukārt insulīns ir kā atslēdziņa, lai glikoze pa speciāliem transporta kanāliem varētu iekļūt muskuļaudos, taukaudos un aknās, pabarot mūsu šūnas un lai mums būtu enerģija. Patiesībā glikoze ir galvenais mūsu orga­nisma enerģijas avots, bet insulīns – vienīgais, kas spēj cukura līmeni asinīs pazemināt.

Kur ir problēma? Ja maz kustamies un netērējam iekrātos enerģijas resursus, tie uzkrājas tauku veidā ap iekšējiem orgāniem. Sliktākais ir tas, ka tajos attīstās viegls, bet pastāvīgs iekaisums. Un – apēdot sviestmaizīti, glikoze paaugstinās, izdalās insulīns, lai palīdzētu glikozei iekļūt šūnās, bet tas nevar atvērt šūnu, jo taukskābes un iekaisuma vielas no taukiem to neļauj. To medicīniski sauc par insulīna rezistenci. Lielāks risks iedzīvoties šādās problēmās ir cilvēkiem ar lieko svaru, paaugstinātu asinsspiedienu un paaugstinātiem holesterīna rādītājiem. Tiesa, ar gadiem, organisma sistēmām novecojot, iespēja saslimt ar 2. tipa cukura diabētu palielinās ikvienam, tāpēc katram cilvēkam pēc 45 gadu vecuma vismaz reizi gadā būtu jākontrolē, vai diabēts jau neklauvē pie durvīm.

Ko pārbaudīt?

Ja gribas veikt skrīningu, ir trīs standarta varianti, kā to izdarīt.

  • Tukšā dūšā noteikt asinīs glikozes līmeni. Veselam cilvēkam rezultātam jābūt 5,6 mmol/l vai zemākam. Ja cukura līmenis asinīs sāk celties un rādītājs (bez grūtniecības) ir augstāks par 6,1 mmol/l, tas liecina par prediabētu jeb pirmsdiabēta stadiju (līdz 7 mmol/l). Ja šajā stadijā cilvēks radikāli maina savu uzturu un sāk kustēties, bieži vien rādītāji uzlabojas un diabēts nemaz nesākas.
  • Orālais glikozes tolerances tests. To veicot, glikozes līmenis jānosaka tukšā dūšā. Tad jāizdzer 75 grami glikozes šķīduma (glikoze var būt arī pulvera veidā) un atkal jānosaka glikozes līmenis asinīs pēc stundas un divām. Rādītājam jābūt mazākam par 7,8 mmol/l.
  • Analīzes glikētā hemoglobīna līmenim. Tas patiesībā ir vēl svarīgāks rādītājs par glikozes līmeni asinīs, jo rāda, cik liels ir tā hemoglobīna daudzums, kas saistījies ar glikozi un vairs nepārnes skābekli uz organisma audiem pēdējo triju mēnešu laikā. Ja rādītājs ir lielāks vai vienāds ar 6,5 mmol/l, var droši teikt, ka cilvēkam ir cukura diabēts. Ja rezultāts ir 5,7–6,5 mmol/l, tad ir tā sauktā prediabēta stadija, ja mazāks par 5,7 mmol/l – diabēta nav. Šo analīzi var nodot jebkad – arī pēc ēšanas.

Kādas zāles palīdzēs?

Iespējas, kā ārstēt 2. tipa cukura diabētu, mūsdienās ir vairākas, bet ārstēšanas taktika galvenokārt izriet no tā – kādi ir sākuma rezultāti, atklājot diabētu. Ja sākotnējais glikozes līmenis asinīs ir jau virs 10 mmol/l, bet glikētais hemoglobīns – augstāks par 8 procentiem, iespējams, ārsts sākumā piedāvās lietot insulīnu, bet pēc tam pāriet uz tablešu medikamentiem.

Visbiežāk 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai izmanto metformīnu, kas kavē glikozes veidošanos aknās un arī mazliet uzlabo atslēdziņas – insulīna – funkciju šūnās. Bet ir vēl arī citi medikamenti – sulfanilurīnvielas preparāti, kuri iedarbojas tieši uz insulīnu ražojošajām bēta šūnām aizkuņģa dziedzerī, tiazolidīndioni – iedarbojas uz insulīna mērķorgānu šūnu receptoriem (lai insulīns varētu tos atslēgt un ielaist šūnās glikozi), tiesa, tos nevajadzētu lietot cilvēkiem ar sirdskaitēm, jo aiztur organismā šķidrumu. Ir vēl arī
GPL-1 – glikogēnam līdzīgais peptīds 1, DPP-4 – dipeptidilpeptidāzes 4 inhibitors un SGTL-2 inhibitors.

Tā ka, sadarbojoties ar ārstu, katram cilvēkam iespējams atrast piemērotāko taktiku. Galvenais paturēt prātā mērķa rādītājus, uz kuriem tiekties: glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā – 5,9–6,9 mmol/l, glikētais hemoglobīns jeb HbA1C – zem
6,5 procentiem vai 42 mmol/l, kopējais holesterīns – zemāks par
4,5 mmol/l, bet zema blīvuma holesterīns – zemāks par 2,0 mmol/l.

Kā dzīvot tālāk?

Ar zāļu lietošanu vien viss nebūs atrisināts. Ja ir atklāts cukura diabēts, turpmāk jādomā arī par savu dzīvesveidu. Un tas nav tik viegli, kā izklausās. Hārvarda Universitātes zinātnieks Timotijs Golvijs teicis: «Tas pretinieks, kas mīt pašā, ir bīstamāks nekā pretinieks tīkla otrā pusē.» Ar to gribu teikt, ka te zināšanas, kādas un cik daudz, ir noderīgas, bet ne izšķirošas. Izšķirošais būs motivācija veikt mazas izmaiņas savos ikdienas ieradumos.

Pirmkārt, ēdienkartē jāsamazina ogļhidrātu daudzums. Tos satur visi graudaugu produkti, augļi un ogas, šķidrie piena produkti, kartupeļi, bietes, saldumi. Bet tas uzreiz nenozīmē, ka ēst vairs nedrīkst vispār neko. Nē! Vienkārši jāizvēlas produkti ar zemāku glikēmisko indeksu (to uz iepakojumiem norāda ar simbolu GI) un jādomā, ko un ar ko aizvietot. Zems glikēmiskais indekss ir, piemēram, pākšaugiem, lēnāk uzsūcas brūnie rīsi, pie salātiem balto rīsu vietā lielisks papildinājums ir kvinoja, rupjmaizi labāk tādu, kurā mazāk iesala, bet baltmaizei jāsaka NĒ, pat ja tajā ir linsēklas vai klijas.

Otrs trumpis – fiziskas aktivitātes. Gandrīz neviena slimība nav šķērslis kustībām, tieši otrādi – mērena fiziska slodze veicina izredzes izveseļoties vai vismaz justies labāk. Tas attiecas arī uz cukura diabētu. Būtu labi, ja katrs, kuram ir cukura diabēts, dienā atrastu vismaz 30 minūtes, lai ātrā solī pastaigātu, lēnām paskrietu, panūjotu, pabrauktu ar riteni, slēpotu… Starp citu, fiziskas aktivitātes uzlabo insulīna darbību, tāpēc ir pat ļoti nepieciešamas.

Patiesībā cilvēki, kuri, pirmoreiz izdzirdot paziņojumu jums ir cukura diabēts, saņemas dzīvot veselīgāk, bieži vien no diabēta izārstējas pavisam.

Simptomi, kas var liecināt par diabētu:

  • slāpes un izsalkums;
  • bieža vēlme urinēt;
  • straujš, neizskaidrojams svara zudums;
  • nogurums, miegainums;
  • sausa, iekaisusi āda, lēna ievainojumu dzīšana.

Kāpēc augsts glikozes līmenis ir slikts?

  • Lielāka iespēja iedzīvoties aterosklerozē, infarktā vai insultā.
  • Rada nieru un acu bojājumus.
  • Bojā perifēros asinsvadus un nervus, tāpēc var rasties nejutīgums plaukstās un pēdās, slikti dzīst brūces.

Latvijā 2. tipa cukura diabēts ir aptuveni 75 tūkstošiem cilvēku.

Kas jāzina, ja tev vai  tavam tuviniekam ir cukura diabēts?

Iesaka KONSTANTĪNS ČERJOMUHINS, farmaceits BENU Aptiekā (Rīgā, Dzelzavas ielā 78)

  • Pirmkārt, jāatceras, ka jāierobežo ogļhidrātu daudzums ēdienā, arī cukura lietošana. Ja tomēr kārojas saldu, cukura vietā pie tējas vai kafijas jāpievieno cukura aizvietotāji, kuri nopērkami aptiekā. Izvēle ir plaša.
  • Otrkārt, ik pa laikam var palietot vitamīnu kompleksus, kas paredzēti tieši diabēta pacientiem. Labi, ja tie satur hromu, kanēli, kurkumu (uzlabo insulīna darbību organismā) un
    B grupas vitamīnus,     kuri veicina glikozes pārvēršanos enerģijā un uztur nervu un asinsvadu veselību, tas ir ļoti būtiski, ja ir diabēts.
  • Treškārt, svarīgi izvēlēties labus ādas kopšanas līdzekļus, jo diabēts iespaido tās apasiņošanu un pēdu veselību. Labi, ja ķermeņa un pēdu krēmu sastāvā ir pantenols un urīnviela, kura mīkstina ādu. Ja raksturīgi ādas iekaisumi, var palietot līdzekļus, kuru sastāvā ir sud­rabs.
  • Ceturtkārt, mājās pārbaudot cukura līmeni asinīs ar glikometru, pirkstā katru reizi jādur ar jaunu adatu, lai pasargātu sevi no infekciju riska. Arī cilvēkiem, kas lieto insulīnu, jāievēro droša higiēna. Proti, katru reizi insulīna pilnšļircei nepieciešama jauna adatiņa, lai mazinātu ādas iekaisuma risku.
  • Piektkārt, ik pa laikam jāapmeklē pēdu kopšanas speciālists un acu ārsts, jo asinsvadu bojājumu dēļ tiem, kam ir diabēts, mainās ādas un pēdu jutība un tiek negatīvi ietekmēta arī redze.

Mājās pārbaudot cukura līmeni asinīs ar glikometru, pirkstā katru reizi jādur ar jaunu adatu, lai pasargātu sevi no infekciju riska.

Citi raksti