Speciālistu padomi bērnu veselība un drošība vasarā

Lai gan ikviens vecāks savu bērnu vēlas pasargāt no dažādām traumām, kuram gan bērnībā, skrienot un rotaļājoties, nav gadījies nobrāzt ceļgalus. Mazas traumas jeb nobrāzumi ir bieži sastopami un teju neizbēgami, tomēr katru gadu nopietnas traumas vasaras periodā gūst liels skaits bērnu. Kā mazināt traumu risku un kā rīkoties, ja tomēr bērns ir guvis kādu traumu, stāsta Capital Clinic Riga pediatre Vizma Meikšāne un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.

Traumas vasarās ir tūkstošiem, taču to skaits ir atkarīgs no tā, cik saulaina un aktīva ir vasara, stāsta pediatre V. Meikšāne. Traumas iedalās no nobrāzumiem līdz pat ļoti nopietnām traumām. Traumu dažādība novērojama arī pēc vecuma grupām. Līdz 1-3 gadu vecumam vairāk novērojam neuzmanības traumas. Pirmajā vietā noteikti būtu aizrīšanās, kad divgadnieki jau ir diezgan patstāvīgi (sākuši paši staigāt, daudz ko jau var paši aizsniegt, bieži staigā apkārt ar ēdienu rokās), kas palielina aizrīšanās risku. Vēl nereti nākas piedzīvot tādus nelaimes gadījumus, kad bērns apēd vai iedzer sadzīves ķīmiju, neēdamus priekšmetus. Savukārt lielāki bērni jau saskaras ar zināmākām traumām, jo ir aktīvāki – brauc ar riteņiem, iet, skrien, lec. Visbiežāk tie ir lūzumi, izmežģījumi, galvas traumas, sasitumi, applaucējumi – ne tikai ar karstu šķidrumu, bet arī ar ķimikālijām, uzsver pediatre.

Droša atpūta pie dabas

Vasarā biežāk atpūšamies brīvā dabā, pavadām laiku aktīvi. Taču, lai atpūta pie dabas būtu bez raizēm un traumām, jāatceras dažas vienkāršas, bet ļoti būtiskas lietas. Bērns var atcerēties tikai 3-4 lietas atkarībā no vecuma, tāpēc vecākiem jāmēģina saviem bērniem iemācīt pašu svarīgāko un primārāko, kas attiecas uz drošību un traumām, skaidro pediatre V. Meikšāne.

Pediatre norāda, ka, atpūšoties pie dabas, visbiežāk traumas tiek gūtas ugunskuru un grilu tuvumā, aizrijoties ar ēdienu, rotaļājoties ceļa tuvumā, pie ūdenstilpnēm, kā arī esot aktīviem, piemēram, braucot ar velosipēdiem, un atrodoties tiešos saules staros.

1. Aizrīšanās. Aizrīšanās bērniem vasarā parasti gadās, kad esam kompānijā, jo tad bērniem ir mazliet lielāka vaļa, tie ir kopā ar citiem bērniem. Aizrīšanās notiek ar tiem produktiem, kurus bērns pats nevar kārtīgi sakost. Tas var būt šašliks, āboli, cieta maize jeb grauzdiņi. Lai izvairītos no šādiem aizrīšanās gadījumiem, noteikti jāatceras par disciplīnu – ja ēdam, tad sēžam – neskrienam! Vecākiem var noderēt īpašas lekcijas un nodarbības, kurās tiek izstāstīts un parādīts, kā pareizi rīkoties aizrīšanās gadījumā. Covid-19 pandēmijas laikā lekcijas notiek attālināti, taču pēc ierobežojumu beigām lekcijas būs iespējams apmeklēt klātienē. Tajās vecākiem ir iespēja praktiski apgūt pareizu rīcību (uzsitienu, bērna pagriešanu) un kā rīkoties, ja paša spēkiem bērnam nesanāk atbrīvot elpceļus, kā arī citas būtiskas lietas.
2. Drošība pie ūdens. Atrodoties pie ūdenstilpnēm, svarīgākais ir neatstāt bērnu vienu, tuvumā vienmēr jābūt pieaugušajam. Vecākiem jāatceras, ka arī piepūšamie riņķi nav droši, jo tie var apmesties otrādi. Savukārt tiem bērniem, kas jau māk peldēt, ir jānosaka robežas – cik dziļi drīkst atrasties ūdenī un kur drīkst peldēt!
3. Pārkaršana. Lai izvairītos no pārkaršanas, karstā laikā maziem bērniem nebūtu jāatrodas tiešos saules staros laikā no 11.00 līdz 16.00. Būtiski atcerēties, ka bērni speciāli nav jāsauļo, viņi mazliet iesauļosies, arī skraidot un staigājot, norāda pediatre. Tiešos saules staros bērnam noteikti jāuzklāj saules aizsargkrēms, jābūt piemērotam, viegla materiāla, nosedzošam apģērbam un galvassegai. Ja bērnam gadījies pārkarst saulē, piemēram, atrodoties pie jūras, pirmais, ko mēs pašu spēkiem varam darīt, ir bērnu atdzesēt, bet atdzesēšana nenotiek, ieliekot bērnu aukstā ūdenī, jo tas var izraisīt jaunu šoku. Pareizi būtu bērnu atdzesēt ēnā, vēdinot un vēsinot, piemēram, uzliekot vēsu dvieli uz galvas un kakla. Noteikti nevar aizmirst par pietiekamu ūdens daudzuma uzņemšanu, gan karstā laikā, gan ikdienā, lai organisms neatūdeņotos. Visbīstamākā tomēr ir bērnu pārkaršana mašīnās. Par šo tēmu tiek runāts gadu no gada, taču tāpat katru gadu notiek nelaimes. Pediatre V. Meikšāne uzsver: “Bērnus nedrīkst atstāt vienus mašīnā, ejot veikalā, pat ja liekas, ka tur būsiet tikai dažas minūtes – arī nelaime var notikt dažās minūtēs.”
4. Drošība uz ielas. Pirmkārt, uz ielas ir jāciena citi satiksmes dalībnieki un jāievēro pamata drošības noteikumi. Ejot pāri ceļam, jāpaskatās uz abām pusēm, jāpārvietojas pa ceļa pareizo pusi, braucot ar velosipēdu vai citu šāda veida pārvietošanās līdzekli, galvā jābūt ķiverei, kā arī bērniem ieteicami roku un ceļu aizsargi. Bieži sastopamies arī ar dzelzceļa un auto traumām. Pirmkārt, jāiemāca bērniem neklausīties mūziku austiņās un neskatīties telefonā, ejot pa ielu. Taču vēl svarīgāk ir nedarīt to pašiem, lai nekļūtu par piemēru saviem bērniem. Bērniem jāiemāca, ka nedrīkst spēlēt bumbu ceļa tuvumā, jo tam ir paredzēti bērnu un sporta laukumi. Bērns ir augumā mazs, tāpēc ir ļoti viegli viņu aiz mašīnām nepamanīt, ja bumba nonāk uz ceļa, un bērns nolemj tai skriet pakaļ.

Kā pasargāt atvasi no iespējamām traumām?

Lai gan ne vienmēr ir iespējams bērnu nosargāt, ir būtiski darīt visu iespējamo, lai traumas, kas rodas, paliktu tikai nobrāzumu līmenī. Kā galvenos traumu mazinošos pamatnoteikumus varētu minēt:

1. Droša vide. Vecākiem būtu jānodrošina bērniem droša vide visos apstākļos, lai pēc iespējas mazinātu traumu risku. Diemžēl pieredze nāk tikai caur bēdām. Spilgts piemērs ir mazi bērni uz pārtinamā galdiņa – ļoti bieži atgādinām, lai vecāki neatstāj bērnu uz pārtinamā galda, jo bērni ļoti bieži gūst traumas, no tiem noveļoties brīdī, kad vecāki kaut uz sekundi novēršas, taču ne vienmēr vecāki mūsos ieklausās.
2. Disciplīna. Bērns dzīvo šeit un tagad, tāpēc mazam bērnam ir ļoti grūti iemācīt, kā pareizi un droši uzvesties. Taču tikpat stingri un uzstājīgi, cik mēs bērnam jau no mazotnes stāstam, ka pār ielu nedrīkst skriet, ir jārunā arī par citiem būtiskiem drošības noteikumiem.
3. Vecāki kā piemērs bērniem. Bērni ļoti daudz paņem no pašiem vecākiem, tāpēc tas, ko mācām saviem bērniem, ir jādara arī pašiem, piemēram, jāvelk ķivere. Ceļu, roku sargi un ķivere var pasargāt bērnus no dažādām traumām, taču bieži vecāki parāda bērnam, ka viņi tādas lietas nevelk, kas savukārt pakļauj bērnu briesmām. Bērnam būtu jāiemāca, ka ķivere un aizsargi ir stilīgi un to valkāšana ir obligāta.
4. Izglītošana. Bērnam ir jāzina, kur mājās atrodas plāksteris, jāzina, kāds ir palīdzības tālrunis (113), kā arī par labu var nākt mācīšanās rotaļu ceļā jeb dažādu scenāriju izspēlēšana visai ģimenei kopā. Bērni vieglāk uztver lietas, ja tās pasniedz viņiem interesantā veidā. Piemēram, izspēlējot, ko darīt, ja ir sācies ugunsgrēks, vai, kā rīkoties, ja kāds no ģimenes locekļiem gūst traumu, skaidro pediatre.

Ko darīt, ja bērns tomēr ir guvis traumu?

Ja tomēr bērnam gadījies gūt traumu, piemēram, ir noticis kritiens, pirmais, kas jādara, ir jāizvērtē, no kāda augstuma noticis kritiens. Ja bērns ir kritis no liela augstuma, pašam vecākam nevajadzētu noteikt diagnozi, ir jādodas pie speciālista. Ja roka vai kāja ir pietūkusi un sāpīga, to vajadzētu nofiksēt. Roku var ietīt lakatiņā, lai tā nekustas. Šādā gadījumā nevajadzētu censties bērnu atbrīvot no apģērba vai apaviem, skrituļslidām, bet jānofiksē tāds, kāds viņš ir, un jāved uz slimnīcu, tālākos soļus noteiks traumatologs, uzsver pediatre.

Ja bērns guvis nobrāzumu, vecāks var izvērtēt tā nopietnību un izlemt, vai ir nepieciešams doties pie ārsta. Gadījumos, kad ir šaubas par bērna stāvokli, tomēr labāk traumu atrādīt speciālistam. Savukārt V. Meikšāne norāda, ka pie galvas traumām, kur jau tiek traucēta apziņa, ir novērojama jocīga uzvedība vai pēc traumas bērns paliek miegains, nekavējoties (pirmajā pusstundā vai stundā) jāsaņem medicīniskā palīdzība.

Kā apkopt brūces un nobrāzumus?

BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa uzsver, ka nelielu brūču un nobrāzumu gadījumā jāsāk ar bērna nomierināšanu, ļaujot saprast, ka vecāks palīdzēs. Pirms veicat brūcītes apkopi, centieties nomazgāt rokas. Ja ir asiņošana, vairākas minūtes turiet asiņojošai vietai piespiestu drānu. Visvienkāršākais ir brūci izmazgāt ar tekošu ūdeni – tas izskalos netīrumus un sagatavos brūci antiseptisku gelu vai krēmu lietošanai. Nemazgājiet brūcīti ar karstu ūdeni. Brūces tīrīšanai nelietojiet spirtu, jodu vai ūdeņraža peroksīdu, kas rada sāpes un kairinājumu. Aptiekā ir iegādājami brūču tīrīšanas līdzekļi, kas arī palīdzēs tai ātrāk sadzīt.

Ieteicams lietot parafīnu saturošu plāksteri ar hlorheksedīnu, kas nepielīp brūcei, uztur to tīru, kā arī uzlabo dzīšanas procesus. Ir jāseko līdzi personīgai higiēnai, lai pēc tam brūcē neienestu kādu mikrobu vai sēnīti. Ja ir sasitums, tulznas vai pietūkumi, pirmo 24 stundu laikā katras divas stundas lietojiet aukstu kompresi.

Ja gadās sasist vai pārsist lūpu, ieteicams sūkāt ledus gabaliņu, kas mazinās tūsku un asiņošanu. Tomēr der atcerēties – ja brūce uz lūpas ir liela, tad ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista. Ja ir traumēta auss, acs vai deguns, ieteicams uzreiz vērsties pie speciālista, jo tikai viņš spēs izvērtēt traumas nopietnību. Arī tad, kad brūce ir sadzijusi, ieteicams lietot krēmus ar saules SPF, lai neveidotos rētaudi.

Novēlējums vecākiem un bērniem drošai un aktīvai vasaras sezonai!

Pediatre V. Meikšāne novēl vecākiem izvērtēt savas prioritātes un savā apziņā ielikt šīs primārās lietas drošībai. Cik nozīmīgi vecāki attiecas pret šīm drošības lietām, tik nozīmīgi tas būs arī bērniem. Vecākiem ir jākļūst par pārliecinošu piemēru saviem bērniem! Aizraujošu un drošu jums vasaras brīvlaiku!